Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Gaisma

Es tveru. Es tveru tevi, gaisma.

Es sliecos pēc tramvaja lukturu gaismas kā apdullis ods — gaismas narkomāns.

Gaismas, elektromagnētiskā starojuma, pavediens, gluži kā zibatmiņa vai cietais disks. Gaisma, tā ir piedzīvojusi un redzējusi visu — lielo sprādzienu vai visa radītāju — Dievu, dinozaurus un to bojāeju, pat manu piedzimšanu kvēlspuldžu spozmē. Gaisma skrej cauri mirkļiem ar ātrumu, ko cilvēka prāts nespēj aptvert, tomēr sirds ilgojas sajust. Gaisma ir vienīgā, kas neaizkavējas. Pat doma kavējas. Pat mīlestība. Bet ne gaisma.

Ar labu nakti tumsa! Dusi saldi, jo es alkstu pēc tavas dvīņu māsas — gaismas. Es joprojām kā mazs bērns nespēju iemigt ar izslēgtu naktslampiņu — plašajā tumsā. Varbūt tāpēc, ka tumsa šķiet bezgalīga, bet bezgalība — neaptverama un baisa. Vai man piemīt “apeirofobija” — bailes no bezgalības? Vai varbūt tas vienkārši ir truls gļēvums?

Gaismas esamība piešķir matērijai formu, iezīmē tās aprises un izgaismo lietu īsto būtību. Gaismā atklājas viss, turpretī valgajā tumsas biezoknī — mēs dzīvojam viltotās un šim gadsimtam vēl pavisam svešās nojautās. Nojautās man latviešu valodas skolotāja: “Uz kādu jautājumu atbild akuzatīvs?” Datīvs — Kam? Kam dēļ tu tver? Kam dēļ tu sliecies pēc gaismas izstarojoša avota — saules stara, LED virtenēm vai prastas spuldzes?

Es sliecos. Es alkstu pēc gaismas, jo tajā es ieraugu sevi. Sevi, ko reiz slēpu plašajā un bezgalīgajā tumsā.

Pauls Staņislavskis tver pasauli caur dzejas rindām, kinozāļu ekrāniem un pārējiem pašizpausmes medijiem. Pašatdzīts humpalu mednieks un kaķu mīlis bez neviena kaķa.

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.