Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Ierocies pilnībā

Skatos saulei tieši acīs. Skatos, līdz neredzu vairs. Ir tikai violeti un bālgani pleķi. Tās ir saulespuķes. Guļu kādā kāpā, un kairi pūš vējš. Ir kas dziļi romantisks, smiltīm atrodoties starp ceļu locītavām. Kā tik patīkami var būt mazi balti graudiņi jūras krastā, kur ierakt pēdas vai ierakties pilnībā. Galvā dun Grimes “Visions” albums, tā dziļās, dobjās subfrekvences sasniedz manas melomāniskās būtības tieksmes tikpat konkrēti un pietuvināti, kā smilšu spiediens uz mana torsa sasniedz manu iekšējo rāmi, struktūru, manu kodolu, un nav nekā šajā pasaulē, kas varētu likt gribēt piecelties. Parasti novēl, lai aizgājējam vieglas smiltis, es gribētu, lai manējās ir smagas kā pilni ābeļu zari rudens pilnbriedā, lai tās visaptveroši skauj un ielaminē zemes būtībā un mēs abas esam viena – pilnībā. 

Es varētu noglāstīt pannu un neatraut roku, iekosties ar zobiem stikla glāzē vai novilkt mēteli un cepuri sniegputenī, lai sniegs krīt aiz krāgas un vējš sapūš kaklu līdz angīnai. Vai ir par daudz prasīts just pilnībā? Vai par daudz lina es prasu no poliestera pasaules? Duša nekad nebūs pietiekami karsta un neliks man justies pietiekami tīrai, es matus skalošu kaut astoņas reizes. Neviena dubļu pils vairs nesniedz bērnības gandarījumu. Un nevieni ceriņi vairs nesmaržo pilnībā. Visi uzmanīgi sakārtoti pa plauktiņiem. Uz ielām salikti stabiņi, skolu solos sēž tūkštošiem stabiņu, un viņi, tas ir, mēs, izaugsim tādi paši. Visi tādi paši, kādi izauguši ir pārējie stabiņi. 

Es gribu skaļāk un skaļāk griezt. Lai pārestīgas ir skaņas un it visas maņas pret mani, lai perkusijas ieritmizē manas bungādiņas un tad katru eritrocītu un leikocītu, līdz pārņem asinsriti pilnībā, lai sirdspukstu ritms sinhroni padodas bungai un modulārā sintezatora svārstību viļņi caururbj manas smadzenes un dzen metastāzes, lai mani kā roni pavasarī izskalo jūrmalas smiltīs un es jūtu it visu — savu elpu ziemas gaisā, saspiestu roku zem sava skausta, slapju muguru – slapjam kreklam pielipušu, lai jūtu es, kā smilga jūt skudru, kā Baiba jūt Uldi, kā Pendereckis jūt dodekafoniju, kā mednieks jūt medījumu, kā Kallasa jūt kadenci, kā krūze jūt verdošu tēju, kā teikums jūt ilgi gaidīto punktu. Kā… 

Kā…

Evelīna Dreimane šogad absolvējusi MIKC NMV Rīgas Doma kora skolu. Par sevi viņa stāsta tā: “(ie)rakstu, dziedu, rīmēju, spēlēju, adu džemperus. Tas laikam arī viss. Ā, un man ļoti garšo aukstāzupa.”

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.