Stunda ir dzīva!

Ar skolotāju Ilzi Kalnozolu sarunājas Alise Markāne.

Engures vidusskolas skolotāju Ilzi Kalnozolu iepazinām jūnijā Murjāņos. Toreiz uz satikšanos Imanta Ziedoņa vasaras mājā “Dzirnakmeņi” bijām aicinājuši jauniešus, kas iesūtījuši spožākās epifānijas konkursam, un viņu skolotājus. Ilzes audzēkņa Roberta Šivara epifānija izpelnījās labākās titulu. Epifānijas Roberts un viņa skolasbiedri bija rakstījuši skolotājas Ilzes ģeogrāfijas stundā.

Ģeogrāfijas skolotāja, kas aicina rakstīt, jau šķita gana intriģējoši, taču mūsu sarunā izrādās, ka Ilze ir plaša profila pedagoģe — karjeru sākusi kā latviešu valodas un literatūras skolotāja, bijusi arī mācību pārzine, bet 12 gadus — skolas direktore. Izmācījusies arī par vizuālās mākslas un ģeogrāfijas skolotāju. Nav divu domu, ka Ilzē mīt tas, ko meklējam un ko gribētos “pielipināt” pēc iespējas vairākiem skolotājiem. Viņa ir Personība, kas iet līdzi pārmaiņām un zina — skola ir dzīva! Tāda ir arī mūsu saruna rudens sākumā, ko pavada skolotājas papagaiļa čivināšana un suņu klātbūtne.

Kā Jūs kļuvāt par skolotāju?

Izlēmu, ka būšu skolotāja, jau tad, kad vēl mācījos pamatskolā. Toreiz gribēju kļūt par matemātikas skolotāju, bet vidusskolā, kad mācījos matemātikas un fizikas klasē, šie priekšmeti “piegriezās”, un aizgāju uz latviešu valodas skolotāju programmu.

Bet kā latviešu valodas un literatūras stundām pievienojās vizuālā māksla un ģeogrāfija? 

Jo bija tāda vajadzība. Man pašai patīk nodarboties ar mākslu — dekorēt. Eju dabā, vācu zarus, audzēju ziedus, tos kaltēju, lieku kompozīcijas un dekorēju skolu.

Direktoriem ir jānodrošina skolotāju sastāvs un tehniskais personāls. Ja augustā nav skolotāja, visa atbildība uz taviem pleciem — ir jāatbild vecākiem, skolēniem un pašvaldībai, kāpēc tā! Aizgāja pastāvīga ģeogrāfijas skolotāja, jaunā ilgi darbā nepalika, un vienā brīdī nebija, kas priekšmetu māca. Ja direktors nevar atrast skolotāju, jāņem visi savi rīki, vai arī  pašam jāiet stundās.

Un man iepatikās! Secināju, ka latviešu valodā likumi un viss pārējais ir noteikts un nemainīgs. Bet ģeogrāfijā — dati, skaitļi — viss ir mainīgs! Pat gada laikā var mainīties, tāpēc ir ļoti interesanti! Protams, tā ir papildu atbildība skolotājam — jāzina, kur atrast informāciju.

Pagājušajā gadā ieguvu ģeogrāfijas skolotāja kvalifikāciju. Daba man vienmēr ir patikusi, turklāt ģeogrāfija nav tikai daba — arī cilvēki, ekonomika, vide

Vai jūsu stundās dažādie mācību priekšmeti viens otru papildina?

Jā, ģeogrāfijas stundas — tā nav viena pati “plika” ģeogrāfija! Tāpat arī latviešu valoda vai matemātika nav “plika”. Viens pats mācību priekšmets nav atsevišķs, jo dzīvē nekas tāds nav. Kad ieej veikalā, vajadzīga gan matemātika, gan sociālās zinības, gan mājturība un tehnoloģijas, gan uztura un veselības mācība. Tāda ir dzīve! Tāpēc tie mācību priekšmeti, ko mācu, man ir devuši tikai labu un mani bagātinājuši dažādās jomās.

Tāpēc Jūs ģeogrāfijas stundās aicinājāt rakstīt epifānijas. Taču mēdz būt pilnīgi pretēji — kad skolotājam šķiet, ka eksistē tikai viņa mācītais priekšmets. 

To, ka ir skolotāji, kam svarīgs tikai viens mācību priekšmets, es galīgi nepieņemu. Dzīvē vajadzīgs viss. Skolā mācām matemātiku vai ķīmiju, bet tās nevar būt tikai formulas, jo vissjāsaista ar dzīvi mums apkārt.

Vai Jūsu dzīvē bijuši tādi skolotāji, kas iedvesmojuši un iemācījuši šo atvērtību un plašo tvērienu? 

Man bija kolēģīte šeit pat Engurē — skolotāja Inta, kas tagad ir pensijā, un Engures vidusskolā nostrādāja vairāk nekā 50 gadus. Viņas enerģija man vienmēr bijusi paraugs.

Viņai piemita kas tāds, kas ir ļoti svarīgs skolotājam. Kad ej uz stundu, vajadzīgs tās plāns. Bet stunda ir dzīva! Jā, ir nepieciešams stundas uzmetums, taču ar to nav gana.  Skolotājam jābūt plašām zināšanām vai vismaz spējai ātri iziet no situācijas un mācēt atbildēt uz jautājumiem — gan ar jokiem, gan nopietni. Vari klasē ieiet ar plānu, bet pēkšņi kāds uzdos tādu jautājumu, ka viss plāns nobruks. Tad ir jāmāk no vienas situācijas pāriet uz otru.

Skolotājam jābūt ļoti komunikablam. Nepietiek ar to, ka ir dziļas zināšanas savā jomā. Tikpat svarīgi, lai skolotājam būtu tādas īpašības kā komunikabilitāte un domāšanas elastīgums.

Kā Jūs domājat, vai būt par skolotāju var iemācīties? Vai arī tas ir īpašs “gēns” vai personības iezīme?

Kad stājos pedagoģijas fakultātē, uzņemšanā bija jāiet auditorijas priekšā un skaļi jāpasaka, kāpēc gribi iestāties, kāpēc tev tas interesē. Protams, ne kurš katrs tā var — uzreiz nostāties auditorijas priekšā…Toreiz skolēniem daudz publiskās uzstāšanās iespēju nebija.

Atminaties, ko toreiz auditorijai sacījāt?

Neatminos. Neatceros arī, kāpēc pamatskolā šo profesiju izvēlējos. Man vienkārši patīk — būt ar cilvēkiem! Direktores amats gan mazliet traucēja— nesanāca vairs tik daudz būt pedagogam, bet gan nodarboties ar citiem pienākumiem. Neuzskatu, ka liegt skolas administrācijai vadīt stundas, ir pareizs lēmums. Direktors starpbrīdī var staigāt pa skolu un redzēt bērnus, bet mācību process ir kas pilnīgi cits! Mācību pārzinis, kurš nodarbojas ar daudziem metodiskiem jautājumiem, pats savās stundās var izmēģināt lietas, ko piedāvāt skolotājiem. Ir jāiet stundās, lai pats redzētu, kā tas šobrīd ir, citādi var tikai gudri runāt, kā būtu jādara.

Kā laika gaitā ir mainījušies jaunieši? Kādi viņi ir šodien, ja salīdzina ar tiem, kurus skolojāt karjeras sākumā?

Citi saka “ārprāts, ārprāts”! Tā jau nav! Pirmkārt, skolēni pilsētu un lauku skolās atšķiras, bet tā tas ir bijis vienmēr.

Protams, tas nav nekāds jaunatklājums — telefonu lietošana skolā! Tagad no 1. līdz 6. klasei tie nav atļauti. Es vienmēr esmu par to, ka drīzāk ir jāmāca, kā labi izmantot. Tas ir gan skolas, gan ģimenes pienākums. Jo mēs paši bez ierīcēm arī sadzīvē nereti nevaram iztikt un tās neviens pēkšņi neatņems. Gluži pretēji — tās arvien vairāk attīstīsies. To noliedzot, neiemācīsim kaut ko, kas dzīvē pēc tam var būt nepieciešams.

Aizdomājos par invazīvajām sugām, kā Spānijas kailgliemežiem un zeltslotiņām… Zinātnieki jau ir apstiprinājuši, ka visi kontinenti sāk palēnām virzīties tā, kā bija pirmatnēji, — viens liels kontinents Pangeja. Jau ir prognozēts, ka ap 2050. vai 2060. gadu Latvijā varētu būt tāds klimats, kāds ir Vidusjūras valstīs. Lielās lietus gāzes vasarā, negaisi, vēji, klimata pārmaiņas… Kāpēc brīnāmies, ka pie mums ienāk citas sugas? Daba mainās! Mēs nīdējam ārā, bet droši vien daba iet pa priekšu mums un zina, ko dara.

Vai esat tikpat atvērta pārmaiņām, kas saistītas ar mākslīgo intelektu (MI)? Vai tas maina jūsu kā skolotājas dzīvi?

Tad, kad mākslīgais intelekts parādījās, man nāca prātā Dena Brauna grāmata “Sākums”. Kā jau Braunam — slepkavības, izmeklēšanas, bet beigās atklājas, ka visu organizējis mākslīgais intelekts. Skolas laikā man patika lasīt fantastikas grāmatas. Tas, kas toreiz bija fantastika, šobrīd ir īstenība. Nedod dievs, ka notiks tā, kā Brauna grāmatā!

Bet šobrīd MI, ja protam uzdot jautājumus un paprasīt palīdzību, ir ļoti noderīgs rīks skolotājiem un arī skolēniem. Taču te varam atgriezties pie jauniešiem un epfifāniju rakstīšanas! Pirmie ģeogrāfijas stundā epifānijas rakstīja 12. klases skolēni, kuru vietā epifānijas bija sarakstīja MI. Noliku tās malā un teicu: “Jaunieši, kas tas tagad ir?!”

Taču, kad epifāniju rakstīšanu piedāvāju 10. un 11. klasei, kur bija jaunieši ar citādāku motivāciju, viss bija OK.

Esmu dzirdējusi skolnieces apņemšanos 8. klasi pabeigt, tikai izmantojot MI. Kā jums šķiet, kas ne tikai skolēniem, bet mums visiem jādara, lai mēs neaizmirstu būt cilvēki un pretotos kārdinājumam nedomāt, jo visu taču ar MI var paveikt ātrāk un vienkāršāk?

Pirmkārt — ir jāiziet cilvēkos, cik vien var! Un jāiet dabā! Ļoti daudzas atbildes un jautājumus varam atrast tur. Mēs esam dabas sastāvdaļa. Un, galvenais, jādomā!

Man ļoti patīk nodarbības pagalmā — sākot jau no pirmsskolas vecuma bērniem var meklēt kociņus, lapiņas, kukaiņus. Var doties dabā pētīt un meklēt. Lai jaunieši nesēž ierīcēs vai četrās sienās, bet iet laukā! Jau pāris soļus no mājām ir viss, ko pētīt. Un ne tikai ģeogrāfijā, bet jebkurā citā mācību priekšmetā.

Kā jūs sevi stiprināt spraigajā un nogurdinošajā skolotāja ikdienā? Kā piepildāt savu resursu trauciņu, lai būtu, ko dot citiem?

Ko dot, man ir — tas ir gadiem uzkrāts un papildināts.

Lai pietiktu spēka, man vajadzīgs gandarījums, ko rodu, ja redzu, ka vismaz kādam klasē ir interese, ja kāds pēc stundas pienāk un grib uzzināt ko vairāk. No visiem interesi nekad nesagaidīsi. Gandarījumu sniedz arī konkursi un pasākumi, kad bērni piedalās, neprasot: “Kas man par to būs?” Kad redzi, ka esi aizrāvis — tas ir gandarījums!

Otrs — kārtīgi jāizguļas.

Ja kolēģi vaicātu pēc padoma, ko jūs ieteiktu: kā ikdienā sevi izkopt, lai būtu Skolotājs-Personība, nevis tāds, kurš tikai izdara savu darbiņu un dodas mājup?

Jautājumā jau ir atbilde — vienkāršs skolotājs izdara savu darbu, aizver klases durvis un iet mājās. Bet skolotājs-Personība piedalās dažādos pasākumos, konkursos, atbalsta tos, izdomā, kā šos projektu mērķus sasaistīt ar sava mācību priekšmeta sasniedzamajiem rezultātiem, mācās, vēl kaut ko dara… Varbūt izdara arī ko tādu, par ko neviens nepasaka “paldies”. Pats ierauga, ko vajag izdarīt, un sniedz atbalstu gan kolēģiem, gan skolēniem, gan vecākiem. Piedalās ne tikai skolas, bet arī pagasta pasākumos, ir sabiedrisks.

Vai Jums šķiet, ka būt skolotājam ir misija?

Droši vien, ka jā! Kad vēl strādāju Tukumā, kādā pasākumā pie manis pienāca fotogrāfs un jautāja: “Jūs arī esat skolotāja?” Jo skolotājus pēc sejas varot atpazīt. Nezinu, vai tas ir skatiens, vai kas cits.

Domājot par šo sarunu un skolotāja lomu, paņēmu Ziedoņa “Epifānijas”. Dažreiz tās atšķiru uz labu laimi, un man ir atbilde vai ierosme! “Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību. Un gudru. Mēs zinām un pazīstam tikai dažas. Pašas parastākās, varbūt var teikt — pašas primitīvākās (…)”