Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Pēcparadīze. Šķiet, Zemei ir jābūt pirms-paradīzei, jo izdzīvojam dzīvi šeit un tikai tad mums ir iespēja doties uz debesīm. Mēs piedzimstam šķīsti, par to jau kāds paspēja nomirt, tomēr Ž.Ž.Ruso šķita, ka, jau piedzimstot, sabiedrībā tiekam samaitāti.

Zeme nekad nav bijusi šķīsta vieta, tāds jau bija mērķis, kad cilvēku padzina no Ēdenes dārza. Zeme bija pirmsparadīze, vieta, kur tukšas lapas tika aprakstītas un katra stāsta pēdējais teikums noteica, vai tā dosies baudīt debesu bibliotēku, vai arī sadegs pelnos pazemes makulatūras atkritnē. Likteņa drukātājs sižetu lipināja kopā no tā, kas pie pašas lapas lipa klāt, un, laikiem ejot, šķita, ka tieši tas, kas rakstīts ar melnu, ķepīgu tinti, ap kuru virmo sīva smaka, lipa klāt vislabāk, bet arvien vairāk lapu nācās sadedzināt. Kā lai rakstniekam rodas motivācija, ja viņš zina, ka visi manuskripti kļūs par pelniem? Likteņa rakstnieks īpaši apvainojās uz M. Bulgakovu, kurš teica: “Manuskripti nedeg!” Likteņa rakstnieks padevās, izlēja melno, smirdošo tinti pār Zemi un nolādēja visas baltās lapas…

Nu tā vismaz es sev iestāstu, kad skatos ziņas. Tā es cenšos romantizēt haosu un sāpes šajā šausminošajā laikmetā. Matiņi nostājas stalti un taisi ierindā kā tādi karavīri, kad dzirdu par jaunām mobilizācijām. Acis kairina nelīstošas asaras, kad dzirdu par skābajiem lietiem, ko ir izdevīgāk pieciest, nevis mainīt netīros biznesa modeļus. Pirkstu gali kļūst auksti, kad nosauc to cilvēku skaitu, kuri vairs nejutīs siltumu. Kā cilvēks var saglabāt šķīstību un labumu šajā murgā? Ruso laikam nekļūdījās.

Sabiedrība kā pūstoša komposta kaudze pielaiž savu pelējumu it visam. Ja trūd, lai trūd viss! Nevar jau pārmest lapsai, ka nokož zaķi, jo izbadējusies. Nevar pārmest lācenei, ka aizstāvēja lācēnus ar letālu spēku. Nevar pārmest bebram, ka iekārtojās pēc sava komforta un nopludināja mežu. Neviens vairs nav šķīsts, visi ir savtīgi grēcinieki. Izdzīvošana ir grēks pēcparadīzes laikmetā. Izdzīvot nozīmē savtīgi likt padenes, gribu vai ne, no manas izdzīvošanas cieš. No manas, tavas, jūsu, mūsu un viņu. Pēcparadīze, jo nav vairs pirms. Paradīze reiz bija, tagad tā īpaši neatšķiras no bankrotējuša bāra, kuru aizklapēja Vecrīgā apmeklētāju trūkuma dēļ.

Var jau dramatizēt. “Tuvojas Dievišķu dusmu plūdi!” Skan jau labāk par “Globālo pārmaiņu rezultājā, ledājiem kūstot, Floridā, Venēcijā, Somālijā un citviet pasaulē ir nopietni plūdu pareģojumi.” Var jau pateikt poētiski. “Svētā zeme deg! Tās zemē fosfors un asinis indē dzīvību. Uguns lieti izgaismo nakts debesis, un mātes ieaijā bērnus, cerēdamas, ka pamodīsies…” Skan skaistāk par to, kā CNN apraksta karu Gazā. Var jau izpušķot. Var jau domāt, ka četri apokalipses jātnieki ieradās tik klusu, ka neviens nepamanīja. Tas notika lēnām, laikam kādā piektdienas vakarā, kamēr visi skatījās televizoru.

Ko darīt pēcparadīzē? Padoties? Ielaisties grēcīgā hedonismā un uzdzīvot tā, ka Paradīzi nemaz nevajadzēs? Kāpēc gan būt labam vispār ir vērts, ja apokalipse ir klāt, ja piedzimt ir grēks un dzīvot — tik trūdēšana? Es nezinu. Nav ne jausmas. Var jau sev iestāstīt, ja reiz nu bija pirms-pēcparadīze, tad būs arī pēc-pēcparadīze, cerot, ka mums ir tikai jānoberž izlietā melnā tinte un jānoslēdz pamiers ar likteņa rakstnieku, un jāizvelk viņš no radošās krīzes.

Elizabete Enija Strode par rakstīšanu interesējas jau sen — bērnībā rakstīja aiz gara laika, kad multfilmas un grāmatas bija apnikušas. “Viemēr pirmajā vietā kā radošā aizraušanās bija vizuālā māksla un rokdarbi, bet apmēram ceturtajā klasē gribējās izmēģināt kaut ko jaunu un uzrakstīju “dzejoli”, kas vairāk līdzinās prozai. Tas bija pilns ar klišejām, un tā doma bija ļoti virspusēja… ir, protams, viegli kritizēt to, ko ir uzrakstījusi ceturtklasniece, bet skolotājai tas patika, un dabūju desmitnieku.. Tad arī prātā iesējās tā sēkla, ka gribu rakstīt.
Gadiem ritot, ik pa brīdim eksperimentēju ar rakstīšanu dažādos formātos. Zinu, ka kādreiz gribētu uzrakstīt romānu vai dzeju krājumu, bet tas šķiet kā sapnis, pielīdzināms bērna vēlmei kļūt par astronautu, bet veidoju savu portfolio jau tagad, ieskaitot šo epifāniju konkursu.”

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.