Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Franču ieliņā, rozā kafejnīcā, kundzīte ar krāsainām brillēm taisa īstu kafiju. Es pieeju. Apmulstu. Viņa mani nesaprot. Manu valodu, bet no mana acu skatiena nolasa, ko vēlos.  

Sēžot pie koka galda ar karstu kafijas krūzi, kas smaržo saldi un pēc kaut kā nedaudz stipra, es viņus vēroju. Viņu smaidus un dzirksteles acīs. Es vēroju, kā tas ir  — mierīgi dzīvot. Bez steigas un satraukuma, bez skaļa modinātāja un mašīnu trokšņiem. Ar mieru, jo blakus ir pareizie cilvēki. Viņi smej un dzied. Ielas ir deju un pavasara smaržu piepildītas.   

Te cilvēki nav apmaldījušies dzelzs stiklos. Viņi spēj ieskatīties acīs.  Viņi ir tie, kuri ir blakus. Tie, kuri pieskaras tavām rokām, kad runā. Kuru glāsti nomierina. Šeit es varu apstāties.  

Laiks neeksistē, jo šeit viņiem nav bail no mīlestības.   

Alise Grīnberga no Kuldīgas Centra vidusskolas par sevi stāsta tā: “ Mana balss sākas ar līdzdalību. Ceļojot es atklāju pasauli, bet iesaistoties – sevi. Esmu daļa no Kuldīgas jauniešu domes, skolas līdzpārvaldes un ANO vēstnieku programmas, kurās esmu sapratusi: mana balss nav tikai viedoklis – tā ir rīcība. Tā ir iespēja būt pārmaiņu sākumam.”

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.