Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Šorīt es paskatījos spogulī, un manis tur nebija. Tur bija tarakāns. Ar manu frizūru. Un rīta kafijas krūzi rokās. Viņš skatījās uz mani tā, it kā es būtu problēma. Un es arī skatījos uz viņu, jo viņš bija problēma. Bet “tas” nekur negāja. Tikai pakasīja sev antenu un smaidīja. “Atkal pirmdiena,” viņš noteica. Un es atkal neko neteicu. Ko lai saka, ja tam ir taisnība? Varbūt viņš vienmēr ir bijis tur. Varbūt es vienmēr esmu bijis “tas”. Es jautāju sev, vai viņš ir manas domas? Vai es esmu viņa domas? Un viņš (vai es?) tikai paraustīja plecus. Tarakāni, kā izrādās, nav lieli runātāji. Bet ļoti labi māk uzklausīt. 

Tā mēs sēdējām. Es — gultā, viņš — spogulī. Es ar zobubirsti, viņš ar antenu. Simetrija. Skaistums. Un tad es sapratu. Varbūt cilvēks nemaz nav tas, ko redzu. Varbūt cilvēks ir tas, kurš skatās vai kurš ļauj skatīties. Un vēlāk, kad devos ārā, viņš uz mirkli man pamāja ar vienu mazu, godīgu, bezkaunīgu kājiņu. Un es viņam pamāju pretī, jo, godīgi sakot, viņš izskatījās pārliecinātāks par mani.
Es aizvēru durvis un izgāju uz ielas. Vējš klusi svilpoja gar ielām un spēlējās ar manu jaku. Debesis bija blāvas kā netīra stikla plāksne.
Cilvēki soļoja garām, un katrs līdzi vilka savus tarakānus. Ne redzamus, bet sajūtamus: nemieru, skaudību, melus, tukšas cerības. Es redzēju tos arī viņu sakumpušajos plecos, viņu tukšajās sarunās, steidzīgos skatienos, vājumā, bezcerīgas atkārtošanās un pielāgošanās spējā. 

Es skatījos uz viņiem un gribēju ticēt, ka esmu citāds.
Viņi bija pretīgi… Tarakāni, kas dzīvo zem grīdas dēļ plaisām, ko mēs paši bijām radījuši.
Ne jau viņi paši, bet tas, ko viņi ļāva sevī nēsāt.
Sabiedrība šķita kā viens milzīgs, rāpojošs bars, kur katrs klusi samierinās ar savu daļu. Cilvēki, kas katru dienu skrien turp un atpakaļ pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, ar vieniem un tiem pašiem vārdiem.
Un es jutu, kā pretīgums vārās manī.
Noguris no šī skata, es atgriezos mājās.
Atvēru durvis, ienācu klusumā…
Spogulī — es. Tikai es. Ne vairs tarakāns. Ne vairs kāds cits.
Uz mirkli likās, ka varētu kaut kas mainīties. Ka varētu izrauties no cikla. 

Klusi un steidzīgi pa grīdu rāpoja mazs, spožs tarakāns.
Es vēroju to.  Un nepakustējos. Jo varbūt, tāpat kā viņi, arī es jau sen biju iemācījies tikai izdzīvot.

Enija Gleizdāne mācās Rēzeknes tehnikumā. Par sevi viņa stāsta tā: “Esmu latgaliete, kas bieži velta laiku spntāniem darbiem. Dzīvoju ar grāmatām, dzīvniekiem un nemieru, kas dzen uzrakstīt vēl vienu teikumu. Pašlaik mācos tehnikumā, kur cenšos apgūt programmēšanu un atrast savu vietu pasaulē starp kodu rindām un rakstītiem sapņiem. Esmu draudzīga, reizēm pārdomās iegrimusi, bet vienmēr atvērta sarunām un jauniem skatpunktiem. Rakstu, jo tas palīdz sakārtot domas un pietuvoties kaut kam, ko vēl tikai meklēju.

Kad nekas nesanāk – restartēju datoru, sevi un, ja vajag, arī savu dzīvi. (Strādā katru otro reizi.)”

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.