Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Pie dzimtajām mājām aug bērzs. Nevis vienkārši koks, bet pārdomu bērzs. Tas glabā domas smagas kā pavasara dubļi un vieglas kā bērza putekšņi.
Tam blakus ir dīķis. Zaļās vardes sēž tajā kā sargsuņi. Meža pīles klusināti pēkšķ, saprotot šīs vietas klusuma nozīmi.
Es apsēžos pie sava bērza un redzu laiku kā ūdens virpuli dīķa virsmā – sākumā mazu, tad lielāku, līdz tas izzūd. Viss, kas notiek, ir kā šie vipuļi. Tāpēc es neskrienu. Es neplosos starp notikumiem kā vējš pa pilsētas ielām. Es sēžu. Es klausos. Es saprotu. Es izjūtu.
Cilvēki dzenas pēc skaļā, spožā, steidzīgā. Tikai retais meklē klusumu. Tad var redzēt visdziļāk. Zem bērza zariem ir ēna. Tajā es reizēm atrodu atbildes, kuras troksnī nemaz neuzdod.
Varde ielec ūdenī. Cik daudz ir tādu, kuri lec dīķī nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka visa pārējā kļūst par daudz? Cik daudz ir tādu, kuri vienkārši grib būt klusumā, tuvāk zemei?
Tieši tas ir vissvarīgākais. Pasaule neprasa, lai mēs būtu spoži. Pasaule prasa, lai mēs būtu dzīvi. Īsti. Klātesoši. Sakņoti kā bērzs, kas vienkārši aug, negaidot aplausus. Kas sargā klusumu, bet vienmēr atveras gaismai.
Ja katram būtu savs bērzs, sava ēna, savs dīķis ar pīlēm un vabolēm, tad būtu mazāk trokšņa. Mazāk steigas. Mazāk liekulības.
Un vairāk — cilvēka.

Sabrīne Evija Grancovska no Aglonas vidusskolas sevi raksturo šādi: “Esmu radošs cilvēks. Rakstu, dziedu, dejoju, patīk piedalīties dažādos konkursos un pulciņos, kā arī mīlu paveikt visus darbus no visas sirds un ar izdomu.”

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.