Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.
Niklass Kalniņš konkursam bija iesūtījis citu epifāniju, taču lūdza tās vietā publicēt jaunāko veikumu, par ko stāsta tā: “Virsrakstā rakstu “vēl” epifānija, jo drīz vien viņa būtu tapusi par poētisku sacerējumu vai pat lugu. Eposu varbūt. Dieviem, kas ieminēti Gilgamešā, labi izdotos notēlot, izsaukt — “lai atmirdzas viss!” Tās tik manas ieceres.”

vēl E P I F Ā N I J A
I
Paceļas pār manis tumšs raksts.
Mezglos Iesien padebesi – negaiss.
Iedzen zibeni manis lauskā, sper, iekrāso, kaut pārspējušā.
Ja sārts sitienā vērts, tad lai atmirdzas viss, nevis viens debesjums!
Aprimstas un sāpju tumsībā čukst, novēlojies gaismas spēks:
Atdodies. Aizsniedzies līdzās ar sevi, tam sārtam sitiens mazsvarīgs
un tevis lauskā mirdz neatpazīts.
Nu rimstu.
Drebums viens pats laukā locījās, un es tam centos līdzēt.
Tad nemācēju līdz nākošai rindai pie sevis ar līdz klustošu sirdi sarakstīt.
Likās, ka vajag ielīst zemes stīgās un katru reizi no tāles jūtot kādu aram dvēseles laukus, teikt – Paldies par tavu sirdsskaidrību. Paldies, tevis jūtu! Aizlaižu jūsos kā vaļēju lapiņu – lūgšanu par rindiņu kluso asaru. Bet saspertais kļuvis mazsvarīgs, tas rakstnieks, ne lasāmais.
Es sevis rindās rietu.
Tika ierakstīta pirmā līkne:
Raksti ir īslaicīgas jūtu atraušanās
no zemes vienā spēriena mirklī.

II

Tik atkal senums pār sevi iestājās.
Pārrāvums.
Visuma izvērsums bija tikai sākums. Dzīves augstumā ceļoties, mazs pakāpiens tika sarakstīts ar impulsīvu noilgumu pašam par sevi.
Sīks dzinums ir telpa, kas sevī atvelkas atpakaļ. Viss augtu, mēs – tauta attīstītos, ja vien… Pārrāvums.
Tavas acis velk smagas līnijas. Atskan vien tīšas, pretējas runas.
Pārvelkas pār tevi un kļūst tumšs, iesēts rakstā dzejnieka kungs.
Bet Mans raksts sen ir izrakstīts. Man jūsos vairs nav jāmeklē, un jums manī nerast avotu pilnu dvesmām. Ir neatkarīgi iemesli, no kuriem mēs visi rakstām? Klusums. Ir tikai vāki, nodzeltējuši un atstāti ar novēlējumu.
Vāki ar katram savā pusē pa īstenībai. Vienā, <<ne gals>> un otrā vāka pusē <<ne sākums>>. Mēs vidū ritam, Rainis atskatās mūsos acīm tumšām. Jo lasīt rindiņu starpās protam.
Mirkļa atvasinājums būs iespējams tikai tā tuvumā. Rakstīt kļūs gari, bet aiziešana taps tuva. Tā rakstos pasacīts, ka tālums ir par tuvu jaunam sākumam. Jā! Jums bīties mūžības tuvā skāriena. Lasiet grāmatu otrādi.
Sāciet no vāka otras puses – <<ne sākums>>. Rindas top mūžam tuvākas, kad bez nojausmas tās skan pret sākumu.
Un tikai tad, kad izsmeļam sevi atpakaļgaitā, skatot sevī caurtecamību,
mēs no vienas domu strīpiņas izšķetinām rakstu kopumu, kur dzirdami šalc

– “ne gals”.

Niklass Kalniņš saka tā: “Bieži ejot, var sajust, kā pasaule top apaļa.”

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.