Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Man bieži sāp galva. Nezinu, kāpēc. Vai domu man par daudz vai darbu? Varbūt — tieši otrādi — par maz? Kad vēlos no prāta izsmelt mierinošas atmiņas vai vārdus, gudras atklāsmes vai domas — tas mani atstumj. Gribu ielīst savā galvā, iekūņoties un sadzirdēt, ieklausīties viņas problēmās — manējās. Bet mani atgrūž un liedz ieskatīties — un es atkāpjos. 

Zināšanas ir domas, kuras apstrādājot, rodas pielietojamas informācijas kopums, kuru iespējams izmantot, filozofējot un diskutējot citu cilvēku lokā. Bet zināšanas iegūt ir kā ķert nepieradinātus zvērus. Tie mūk un slēpjas, ceļo baros un aizsargā nevarīgākos, vecākos un jaunākos — vērtīgākos. Un tā es skrienu kā nepieredzējis gans pa smadzeņu rozīgi pelēkajām pļavām. Es redzu lopiņu baru, taču, lai kā skrietu tiem pakaļ, attālums nesarūk. Šķiet, tikai apmānot ar viltībām, slēpjoties, gaidot un pārsteidzot viņus nesagatavotus, es varu baudīt fragmentu no sava potenciāla, un tas ir visgardākais deserts, vissiltākā vilna, kuru man jebkad nācies nogaršot un taustīt. Taču kā jau ar visu, kas cilvēkam dots, ar to nepietiek, vienmēr vajag vēl. 

Man bail no tā, ka nekad neuzzināšu, vai esmu noķērusi, apēdusi, apcirpusi, iedzinusi aplokā visus zvēriņus, kuri nemitīgi vairojas, man nezinot. Apziņa, ka domas piedzimst, pieaug un mirst, pirms paspēju tās noglāstīt, mani tracina. Un, protams, prāts, manis pašas iekšējā pasaule un es — tās valdniece — pati klauvēju pie savas karaļvalsts it kā atvērtajiem vārtiem, gaidot, kad kāds mani ielaidīs skaistajā, domu, atklāsmju, skaidrības pārbagātajā pilī. Bet vārti ir vaļā, un es esmu pati savs šķērslis. Tā nu es skrienu, ķeru, meklēju, cenšos izdzīvot pati savā galvā — nemitīgi gaidot, kad sāpju vilnis mani kārtējo reizi aizskalos.

Kate Sormule ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas produktu dizaina nodaļas nu jau 4. kursa audzēkne. Viņai ir daudz sapņu un mērķu, ko vēlas sasniegt dzīvē, viens no tiem ir pilnveidot sevi kā personību, taču ir viens kaitēklis, kā teic Kate, — viņa pati.

“Galvassāpes un jaunu zināšanu iegūšanas kāre ir epifānijas galvenā doma. Tikko sāc domāt par stipru un rakties savās smadzenēs pēc atbildes vēl dziļāk, tās pārslogojas un atstumj tevi ar sāpēm – galvassāpēm. Tādējādi rodot sajūtu, ka nekādīgi nevari pietuvoties savai vēlmei – totālai kontrolei pār savu prātu, domām, zināšanām, atmiņām.

Taču tāda ir dzīve, un, kā daudzi gudri cilvēki man reiz teikuši, ar sudraba karotīti tev mutītē neviens neko nebaros, un, ja baros, tad kāda jēga eksistēt,” prāto autore.

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.