Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Pāris pieturas pats

Perona malā ar saburzītu biļeti plaukstā, it kā tā joprojām kaut ko nozīmētu. Tikai dažas pieturas, nekas liels — vienkārši prom no šī brīža, varbūt no sevis. Vilciens nekavējas, tas vienkārši nenāk. Bet es vēl gaidu. It kā kāds, kas mani nepazīst, atbrauktu un pateiktu: “Nāc, es tevi aizvedīšu!” Glābšana, kas ieripo ar riteņiem un durvīm, kas atveras tieši man.

Viss šķiet tik vienkārši — iekāpt un ļauties tam visu darīt manā vietā. Bet klusums kļūst skaļāks, vējš pāršķir domas, un es pēkšņi saprotu: es varēju jau sen iet. Ceļš nav tāls, tas patiesībā ir tepat. Es tikai negribēju būt tas, kurš sper pirmo soli. Es gribēju atļauju. Kāds lai saka, ka es drīkstu.

Bet neviens nenāks. Neviens arī nesola, ka būs viegli. Tikai es un šis brīdis — un brīvība, kas dzimst tad, kad beidzot saproti: tev nevajag vilcienu, lai tiktu uz priekšu. Un tādēļ es pieceļos. Nevis tāpēc, ka vilciens atbrauca, bet tāpēc, ka es beidzot sapratu: neviens nenāks. Un tas ir labi.

Emīlija Dārta Plūme mācās Valmieras Pārgaujas Valsts ğimnāzijā,viņas latviešu valodas skolotāja ir Sandra Krūze. “Man vienmēr vajag mūziku, citādi jūtos, it kā pati sevi nedzirdētu. Es novērtēju cilvēkus, ar kuriem varu būt īsta, un sarunas, kurās nav jāslēpjas aiz virspusības. Ja pati esmu klusa, mans prāts reti kad ir – tajā ir domas, kuras varu izteikt, un arī tādas, kuras vēl paliek tikai manī, līdz būšu gatava tās atdot pasaulei. Man ir svarīgi pieturēties pie tā, kas es patiesībā esmu, jo, ja pazaudēju sevi, viss pārējais zaudē nozīmi,” teic jaunā autore.

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.