Turpinām publicēt spožākos no pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem.

Pašportrets

Jāglezno pašportrets. Man patīk gleznot, tiešām izbaudu to. Skatoties spogulī, es neredzu sevi kā veselumu, kā stāstu. Tā vietā man pretī lūkojas tēva kopija, kurai kā ar marķieri izceļu galvenās nepilnības. Viss, ko redzu sev pretī, ir mēness noskūpstītu riņķu acis, bālā āda un nemodeles augums. Bildēs izskatos kā Pikaso pašportreta darba replika. Ārējais izskats kalpo par ieskatu bēniņos. Katru dienu ir tikai viens galvenais pienākums — izdzīvot. 

Pat ne brīdi vēlāk nāk ārā arī asaru ūdenskritums. Jautāt ‘‘Kāpēc?” un ‘‘Par ko?” ir bezjēdzīgi. Viena asara par granātāboliem. Tos mizojot, lupinot, rodas netīrība, nekārtība, bet tas ir tā skaistuma vērts. Varbūt es arī esmu skaista, nekārtības un haosa vērta. 

Nākamā asara ir par mēnestiņu. Arī viņa ir pieredzējusi daudz. Zem viņas ir karojuši, lūgušies, radīti, miruši, glābti. Reizēm der parunāties ar viņu, jo tikai viņa saprot itin visu, kas notiek. Viņa ir bijusi cauri visam. Arī viņai ir emocijas. Reizēm tā negrib ar mani runāt, pagriežot tikai mazu daļu vaiga, taču reizēm tā alkst pēc uzmanības, ilgas pēc apbrīnas un parasta mīlestības jautājuma “Kā tu jūties?”. 

Trešā pa vaigiem slīd kopā ar ceturto. Tās abas ir par mazo meitenīti, kura ir spoguļa otrā pusē. Meitenīte, kuras vienīgā dzīves problēma ir, vai Bārbija spēs pārdzīvot, ka Kens apprecējās ar viņas dvīni. Es gribu meitenīti apskaut, ļaut tai notraust manas asaras un atrast Bārbijai labāku draugu. Viņa nezina, kas notiks, tas, protams, ir neizbēgami, taču es gribētu mazo čiepņu mierināt, ka vienmēr bijām, esam un būsim spējīgas uz it visu. Es bieži ļauju nostalģijai sevi pārņemt. It kā negribētos visu izdzīvot vēlreiz, bet tomēr patīkams siltums sirdī, atminoties to, kas bijis. Es atkal gribu būt tā meitenīte tikai, lai novērtētu to, kas man dots. Es negribu būt tā meitenīte tikai, lai aizmirstu to, kas bijis. 

Tagad, slīdot piektajai (vai jau piecsimt piektajai) asarai, gribas doties ārā. Ievilkt svaigo gaisu nāsīs tā, ka sāk sāpēt un acīs riešas vēl vairāk asaru. Vēlme atstāt visu piederošo mājās. Paņemt tikai sevi (un kādu šokolādi varbūt), doties prom. Prom no “tu jūti pārāk stipri” un “tu pārdomā visu pārāk daudz”. Aizmirst par visu, dzīvot nekurienes vidū, veidot jaunu sevi. Domāt citādi, just citādāk, būt es.  

Nākamā rit par tēvu. Četrdesmit gadīgs pirmklasnieks. Es īstenībā nezinu, kas notiek ar mani un viņu. Reizēm atminas, ka viņam esmu, bet pārsvarā vairs pat mana dzimšanas dienas datuma tetovējums nekalpo par atgādni. Šķiet, mums abiem dzīvē iet labāk vienam bez otra. Esmu iemācījusies dzīvot bez viņa, bet gan man, gan tai mazajai čiepiņai spogulī vajag apskāvienu, buču vai vienkārši “es tevi mīlu”. 

Tagad, kad atrauts viss asaru dziedzera dambis, nāk ārā viss iespējamais. Cik ļoti es mīlu savu mammu, bet arī viņai reizēm šķietu kā slogs, kas neplānoti uzradās ultrasonogrāfijā. Es tiešām apbrīnoju viņas spēju tik viegli turpināt dzīvot pēc visa piedzīvotā. Tiešām viņu mīlu un novērtēju, bet laikam pusaudzis manī neļauj izrādīt mīlestību. Vēl tērcīte notek par draudzenēm. Laikam tikai tas, kuram ir bijusi meiteņu draugu grupiņa, sapratīs. Draudzenes (ne draugi) ir tās dievišķi skaistās būtnes, kuras neredz savu skaistumu, attapību un dzen sevi arvien dziļāk zemē. Draudzenes, kuras, iespējams, nezina tavu mīļāko krāsu vai dziesmu, taču zina katru tavas ikdienas, pagātnes un nākotnes sapņu detaļu. Tieši viņas tevi izvilks skrējienā pa pilsētu, apceļojot kafejnīcas un humpalas, kad ikdienas mākoņi ir savilkušies biezi, tumši un smagi. 

Raudu arī par milzīgo neziņu. Ko man vispār darīt ar sevi? Ko iesākt pēc skolas beigšanas? Kāpēc man visa dzīve jāzina septiņpadsmit gados? Es gribu būt fiziķe, bibliotekāre, pilote, sportiste. Laikam gribu būt Bārbija, kura var būt viss, kas vien vēlas. Bet varbūt jau pēc sekundes virs galvas lidos kāda valsts līdera dusmu izvirduma bumba. Ir bail. Ir bail par sevi, par pasauli. Izskatās, ka bail no sevis un no pasaules. 

Pati pēdējā asara, joprojām stāvot pie spoguļa, bet nu jau ar melnām upēm zem acīm, ir secinājums. Pēdējā asara ir secinājums. Manas emocijas ir par lielu šai pasaulei. Bet zini, varbūt tas tikai pagaidām, līdz aizplūstu pa vienaldzīgu, emociju atrofētu pieaugušo straumi. Pagaidām palikšu granātābols, mēness un liela maza meitenīte, kura iet pastaigās viena. Tomēr — cik apbrīnojama ir sieviete. Cik nevainojams ir skaistums starp viņu un emocijām.

Elizabete Bruka mācās Salas vidusskolā, šoruden sāksies pēdējais gads vidusskolā. Viņa ir emocionāla personība, kura saskata skaistumu it visā. Par savām svētnīcām sauc draugus, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Latvijas Nacionālo teātri un savu latviešu valodas skolotāju Tiju Spilbergu. Epifānijā apvienojusi daļu no lietām, par kurām ikdienā prāto. Skaisti, patiesi, atklāti.

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.