Jāsaka godīgi — starp vairāk nekā 240 pirmajam “Ziedoņa klases” epifāniju konkursam iesūtītajiem darbiem izraudzīties labāko bija neiespējamā misija. Un tomēr — kā jau konkursā pieklājas — ir uzvarētājs. Iepazīstieties ar Robertu Šivaru no Engures vidusskolas!

Kad bijām izvēlējušies piecus finālistus, galavārdu sacīja Ziedoņa muzeja vadītājs Jānis Holšteins-Upmanis jeb mūziķis Goran Gora. Par Roberta epifāniju “Es redzu, kā bruņurupuči mirst” Jānis teica tā: “Grozies kā gribi, man joprojām šī šķiet vis.. nezinu, Imanta garam tuvākā laikam. Pārējās arī ir labas, bet šī kaut kā personīgāk trāpa. Ja pārējās es tīri labi varu uzburt autora portretu, tad šajā uzburas mans pašportrets. Un tas laikam ir tas, ko dara īpaši darbi.”

Es redzu, kā bruņurupuči mirst

Es redzu, kā bruņurupuči mirst
Es redzu, kā bruņurupuči mirst. Lieli, mazi, lēnīgi un beigti.
Kāpēc? Nezinu, neesmu biologs.
Pasaule iet tūtā. Cilvēki šauj un tiek šauti. Viņi mirst.
Kāpēc? Nezinu, neesmu ārsts.
Tie, kas izdzīvo brauc prom. Bet ne tikai, prom brauc arī tie,
kurus nešāva. Tie brauc prom no laukiem, tad arī no pilsētām.
Es arī braucu. Kāpēc? Nezinu, neesmu demogrāfs.
Auksti kalni brūk, tie izkūst okeānā, tie aizskalo.
Aizskalo bruņurupučus, cilvēkus, to mājas, ciemus un pilsētas.
Tie aizskalo pagātni, atmiņas, līķus.
Bet kāpēc? Nezinu…   

Roberts Šivars nāk no Rideļiem un mācās Engures vidusskolā. Rudenī uzsāks pēdējo vidusskolas gadu. Viņš nodarbojas ar fotografēšanu un kopš bērna kājas aizraujas ar automašīnām un autosportu. “Es redzu, kā bruņurupuči mirst” ir Roberta pirmā epifānija, kas tapa ģeogrāfijas stundā skolotājas Ilzes Kalnozolas ierosmē. “Epifānijas idejā ir paslēpts man uzskats par pasaules problēmām: ja neko nevaram mainīt, atliek tikai pasmieties,” teic autors.

📖 Citas konkursam iesniegtās epifānijas: LASĀMAS TE

Epifānija ir autordarbs, kas aizsargājams ar autortiesībām.
To pārpublicēšana bez saskaņošanas ar autoru nav atļauta.